Seni Aprūpes skola Tuvininieka aprūpe un komunikācija

Tuvinieka aprūpe un komunikācija

Grūti iedomāties sadarbību (un aprūpes veikšana tāda ir) bez saskarsmes un komunikācijas. Diemžēl nereti vislielākie apgrūtinājumi rodas tieši “svarīgākajā ķēdes posmā”, proti, aprūpētāja un slimnieka saziņā. Izrādās, hroniskas slimības gadījumā tuviem cilvēkiem nav viegli atklāti runāt vienam ar otru. Vieglāk, bet arī ne vienmēr, aprūpes veicējs spēj komunicēt ar attālākiem radiniekiem vai draugiem. Arī slimniekam var būt vieglāk runāt ar draugiem, paziņām vai medicīnas personālu, nevis ar ģimeni. Un tad sarunas vietu aizņem klusēšana, kad abas puses ir nolemtas vientulībai, gaidām un pieņēmumiem, proti, domu lasīšanai (“viņai jāzina”, “viņam jāizdara”, “viņam jāpasaka”, “tāpēc, ka viņš mani pazīst”, “viņa vietā es”…).

Aprūpes procesā nereti notiek komunikācijas bloķēšana – izvairīšanās no svarīgākajām tēmām un jautājumiem, tukša runāšana par sīkumiem, koncentrēšanās uz aprūpes procedūrām, ēdināšanu u.c. sadzīviskiem tematiem, nevis būtisko.

Svarīgi apzināties

  • Atklātas un efektīvas saskarsmes veidošana ir process. Tas nenozīmē, ka kvalitatīvā saskarsmē nav vietas strīdiem. Būtiski, lai slimnieks, viņa tuvinieki un aprūpētāji censtos cits citu saprast un izvairītos no domāšanas un rīcības stereotipiem.
  • Atklātu saskarsmi veido vārdi un runa kopumā. Tā ir saskarsmes verbālā daļa. Bet arī neverbālās komunikācijas elementiem – balss tonim, runas tempam, intonācijai, sejas mīmikai, ķermeņa valodai – saskarsmē ir ļoti liela (nereti – primāra) nozīme.
  • Vēlams, lai aprūpes veicējs vairāk aktīvi klausītos un mazāk runātu. Ir svarīgi koncentrēties sarunai – pārjautāt, noskaidrot nesaprasto, nevis piekrītoši māt ar galvu arī tad, ja slimnieka teiktais palicis neuztverts.
  • Veselais tuvinieks un slimnieks bieži ir satraukti, viņiem ir grūtības veikt darbības, kas prasa precizitāti (piemēram, biežāk plīst trauki). Kustības var būt palēninātas, var parādīties nosliece uz gremdēšanos klusēšanā, “prombūtni”. Sarunas laikā slimniekam var parādīties grūtības formulēt un sakopot domas, būt pilnīgi fokusētam sarunai, kā rezultātā pieaug abu pušu uzbudināmība. Būtiski pielāgoties slimnieka runas tempam, nesteidzināt, ja vajag – arī kopīgi paklusēt un vienkārši pabūt kopā.

Aprūpes veicējam var šķist, ka pauze sarunas laikā ir laika zaudēšana, ka vajag rīkoties, bet tās laikā notiek ļoti daudz kas, tā arī ir saskarsmes forma.

  • Sarunas ilgumu pamatā nosaka slimnieks, tomēr arī tuvinieki drīkst “teikt savu vārdu” – ikvienam ir savas komunikācijas spēju robežas un ir svarīgi tās nepārkāpt.

Slimnieks un aprūpes veicējs var saskarties ar vairākām komunikācijas barjerām.

  • Klusēšanas sazvērestība. Ģimene slēpj no slimnieka patiesību par viņa veselības stāvokli – respektīvi, ģimene zina to, ko slimnieks nezina. Vai arī otrādi. Šajā gadījumā saskarsme ir samākslota un ārda ģimenes saites. Visbiežāk klusēšanas sazvērestības iemesls ir bailes. Ģimene baidās, ka slimnieks neizturēs patiesību. Slimnieks šī paša iemeslu dēļ baidās par ģimeni.
  • Vainas sajūta, ko ģimenes locekļi jūt attiecībā pret slimnieku, bet to neizpauž.
  • Lēmumu pieņemšana un atbildības uzņemšanās – lēmumi, atbildības netiek apspriesti ar slimnieku.
  • Personisko problēmu noklusēšana.
  • Jūtu apspiešana jeb nepatiesas attieksmes izrādīšana.
  • Nosodījuma vai vērtējošas pozīcijas paušana.

Patiesībā agri vai vēlu šīs komunikācijas barjeras rada atsvešinātību starp aprūpētājiem un slimnieku, novedot pie konfliktiem, emocionāliem sprādzieniem, kas bieži vien ir neproporcionāli salīdzinājumā ar sākotnējo pretrunu iemeslu.

Atvērta saskarsme – tas ir arī robežu jautājums. Kā aprūpētāja, tā slimnieka. Vienmēr jāatceras, ka slimnieka uzvedība veselības problēmu dēļ nereti var būt neadekvāta, manipulējoša un arī agresīva, despotiska. Aprūpētājam ir skaidri jāapzinās, ka viņš nav atbildīgs par šīm izpausmēm un reakcijām, viņam ir skaidri jāapzinās robežas, kuras viņš neļauj slimniekam pārkāpt.

Kā palīdzēt sev?

Pieaugot mūsu dzīves ilgumam, uzlabojoties medicīnas sniegtajām iespējām, arvien vairāk cilvēku dzīvo ar hroniskām slimībām un invaliditāti. Aizvien biežāk daudziem no mums nākas sniegt aprūpi saviem mīļotajiem. Neatkarīgi no tā, vai rūpējamies par novecojošu vecāku, laulāto ar invaliditāti vai bērnu ar fizisku vai garīgu slimību, rūpes par ģimenes locekli, kam tā nepieciešama, ir laipnības, mīlestības un lojalitātes akts, kas sniedz tuviniekam gādību un uzmanību, uzlabojot viņa dzīves kvalitāti.

Spēja rūpēties par kādu – patiesi, nesavtīgi un atdevīgi – piešķir dzīvei ļoti dziļu jēgu un arī prieku. Ar nosacījumu, ja rūpējamies pareizi, proti, atceramies, ka šajā procesā ir divas puses – aprūpētājs un aprūpējamais. Diemžēl ģimenes locekļi, ilgi rūpējoties par tuvu cilvēku, nereti aizmirst par sevi. Uzskatot, ka viņiem nav tiesību veltīt laiku sev un savām vajadzībām, ka ikviena “novēršanās” no slimnieka līdzinās nevērībai, necieņai un bezatbildībai. Patiesībā ir gluži pretēji – aprūpētājs, kurš nespēj pienācīgi parūpēties par sevi, nevar pilnvērtīgi rūpēties par savu slimo tuvinieku

Ko darīt?

  1. Neuzvelt visas aprūpes grūtības uz saviem pleciem, lūgt citu cilvēku palīdzību – dalīt atbildību un pienākumus, necensties visu kontrolēt.
  2. Ļaut sev palīdzēt, proti, pieņemt no “rezerves komandas” – ģimenes draugiem, kaimiņiem un paziņām – atbalstu, ko viņi gatavi sniegt.
  3. Atbrīvoties no pārāk lielas atbildības un savas lomas pārspīlēšanas (“esmu neaizvietojams”, “neviens nav tik labs, kā es”).
  4. Atzīt un pieņemt arī savas negatīvās emocijas – aizkaitinājumu, nogurumu, bezpalīdzību, nomāktību.
  5. Apzināties savus ierobežojumus – piemēram, nespēju paveikt visu un labi, pieņemt slimnieka ārējā izskata pārmaiņas un progresējošās slimības izpausmes, nemitīgi apliecināt savas jūtas, uzmundrināt un būt līdzās.
  6. Nebūt pārlieku gādīgam un kontrolēt savas empātijas “žalūzijas” – ir veselīgi tās neturēt visu laiku līdz galam atvērtas.
  7. Nemēģināt tikt galā ar visām problēmām slimnieka vietā – ļaut viņam iespēju un vēlmju robežās darboties pašam:
    • neteikt slimniekam, ka viņš kaut ko nedrīkst darīt;
    • neatturēt slimnieku no atbildības uzņemšanās;
    • neuzņemties tos slimnieka pienākumus, kurus viņš vēlas un var veikt pats;
    • gādāt par savu privāto telpu un laiku, savu vajadzību apmierināšanu.
  8. Ticēt savu rūpju un atbalsta jēgai un nepieciešamībai arī tad, ja zināms, ka slimnieka stāvoklis nekad neuzlabosies.
  9. Neuztvert slimnieka aprūpi kā atrašanos ieslodzījumā, nemazināt savus sociālos kontaktus.
  10. Atklāti runāt ar slimnieku un palīgiem “no ārpuses” par savām pozitīvajām, negatīvajām sajūtām, par to, kas nomāc vai rada bažas, trauksmi.
  11. Veidot iespējami atvērtu komunikāciju ar visiem iesaistītajiem – pašu slimnieku, citām atbalsta personām un speciālistiem.
  12. Atļaut sev priecāties, īstenot savus plānus, izgulēties, labi paēst – proti, veltīt laiku sev un gādāt par saviem resursiem.
Shopping Cart
Scroll to Top