Pieredzes stāsti

Aprūpes skola

Elita

Kopusi savu tanti, kurai bija demence

Elita dalās ar savu pieredzi, kā viņa pirms septiņpadsmit gadiem aprūpēja ar demenci slimu tanti. Viņa pastāsta, kā aktīvs, gudrs cilvēks pārvērtās līdz nepazīšanai.

Elita dalās ar savu pieredzi, kā Elita atceras – vienmēr bija šis – nē, noliedzošais, tu vari darīt, ko tu gribi, censties, kā tur gribi – nē, novelc halātu, izmazgāt – nē. Par tanti sākotnēji rūpējās visa Elitas ģimene, taču tajā brīdī, kad kļuva fiziski neiespējami rūpēties par tanti, kura gulēja gultā un bija tikai cilājama, viņu ievietoja pansionātā. Elita atzīst, ka tas bija grūti – ir morāls pārmetums, ka tu dari kaut ko sliktu, ka tas nav pareizi, bet īstenībā, nevajag sevi šaustīt. Tāda ir tā dzīve.
Izvērtējot savu pieredzi, Elita iesaka meklēt palīdzību no malas, jo arī pašiem ir jādzīvo pilnvērtīga dzīve. Nesaņemot atbalstu un palīdzību pats aprūpētājs izdeg, viņam sākas veselības problēmas.

Aprūpes skola

Ieva

Kopusi savu vīru, kuram bija multiplā skleroze

Ieva savā stāsta dalās ar pārdzīvoto, kopjot ar multiplo sklerozi slimo vīru. Slimības gaita bija strauja un neapturama. Pāris gadu laikā cilvēks nonāca līdz slimnīcas palātai, kur pats par sevi parūpēties nespēja.

Ieva katru dienu pēc darba devās uz slimnīcu apkopt vīru. Turklāt tajā laikā, pirms desmit gadiem, nebija pieejama ne informācija, ne palīglīdzekļi, kā arī bija problēmas ar aprūpes personālu, pietrūka roku, kas parūpētos, nomazgātu, pagrozītu. Atbildība meitiņas priekšā, kas tikko bija uzsākusi skolas gaitas, un mīlestība pret vīru, viņa pozitīvisms ļāva Ievai izturēt līdz galam. Ieva atzīst, ka tas bija galvenais pienākums – būt blakus saviem mīļajiem. Es no savas puses varu pateikt, ka neko, absolūti neko nenožēloju, ko es tajā brīdī darīju un nedarītu neko citu kā toreiz – saka Ieva.

Aprūpes skola

Zarislava

Strādā aprūpes iestādē

Zarislava dalās ar savu pieredzi, strādājot aprūpes namā, lai palīdzētu citiem grūtā brīdī. Aprūpe mājās ir emocionāli un fiziski smags darbs, jo aprūpētājam jāaprūpē, jāsniedz atbalsts.

Viņa atzīst, ka pats sākums, brīdis, kad mājās jāuzņemas rūpes par slimu radinieku ir grūts, bet kad jau ir zināms ko un kā darīt, kļūst vieglāk. Zarislava atceras, ka uzsākot darbu aprūpes centrā bija emocionāli smagi, jo ne vienmēr var palīdzēt kā gribētos un viņa to ļoti pārdzīvojusi. Domājusi pat iet prom no darba. Zarislava saka – noturēja, tas, ka tu viņus mīli un gribi, lai būtu labi. Būtiski ir arī sevi izglītot un pilnveidot, atbrīvoties no liekām emocijām.
Jāsaprot, ka aprūpe mājās ir komandas darbs, jāiesaista radinieki vai aprūpētājs, kurš nāk uz mājām. Noteikti jāvēršas pēc palīdzības, ja nezini vai ir šaubas, ko darīt. Lai aprūpētājs sevi nepazaudētu un emocionāli neizdegtu, ir jāatpūšas, jāizrunājas ar aprūpējamo par abu izjūtām. Aprūpējamais radinieks arī jūtas slikti, jo uzskata, ka ir kļuvis par apgrūtinājumu, it īpaši redzot, ka aprūpētājs jūtas slikti un ir noguris. Ja aprūpētājam nav spēka un viņš ir emocionāli izdedzis, jāvēršas pēc palīdzības. Šādos gadījumos, palīdz aprūpētājs, kas nāk uz mājām, vai ievietošana sociālās aprūpes centrā uz īsāku vai ilgāku laiku. Aprūpētājs, kurš nāk uz mājām, palīdz socializēties, sniedz emocionālo atbalstu, kad cilvēks ir palicis viens mājās un viņam ir smagi pieņemt izveidojušos situāciju, dod iespēju dzīvot aktīvi, iziet no mājās, apmeklēt kādu pasākumu, koncertu vai doties pie ārsta, kad radinieks nevar būt blakus. Aprūpes centros cilvēks nejūtas vientuļš, jo ir kas par viņu parūpējas, ir ar ko parunāties, veidojas jaunas draudzības, notiek dažādi pasākumi – filmu vakari, skaistuma dienas, tiek spēlētas spēles.
Videomateriāls iepazīstina arī ar ārzemju pieredzi, kur nereti aprūpes centrs ir savienots ar bērnu namu. Vecie cilvēki, dzīvojot blakus bērniem, redz jauno enerģiju un arī paši grib vairāk darboties – kopā ar bērniem piedalās dažādās meistarklasēs, palīdz bērniem saģērbties, iet pastaigās. Tāpat enerģiju un pozitīvas emocijas sniedz iespēja saskarties un parūpēties par dzīvniekiem.
Zarislava uzsver, ka svarīgi, novecojot, saglabāt iespēju par kādu rūpēties, jo visa mūsu dzīves būtība ir rūpēties un būt kopā, justies laimīgam un dzīvot ar smaidu.

Shopping Cart
Scroll to Top