Seni Aprūpes skola Ģimene un cilvēks ar invaliditāti tajā

Ģimene un cilvēks ar invaliditāti tajā

Dzīve mums mēdz piespēlēt dažādus – gan vieglākus, gan grūtākus – pārbaudījumus. Situācijas, kurām iepriekš nebijām gatavi un par kurām nespējām pat iedomāties. Viena no tādām – vieglākas vai smagākas pakāpes invaliditāte kādam no tuviniekiem. Šis fakts patiesībā ir eksistenciāla krīze jeb psihiska, fiziska un garīga “zemestrīce” visai ģimenei, kurai uz līdzšinējās dzīves “drupām” jāuzsāk jaunas realitātes veidošana. Nekas vairs nav tā, kā bija iepriekš.

Psiholoģiskās reakcijas, ko izraisa ģimenes locekļa slimība

Ģimenei, līdzīgi kā slimniekam, iesākumā nepieciešams laiks, lai kaut nedaudz aprastu ar situāciju – dažādām emocijām (šoku, dusmām, trauksmi u.c.), sarežģījumiem. Šajā periodā parasti sāk darboties tā saucamie aizsardzības mehānismi jeb uzvedības reakcijas, kas tuviniekiem palīdz pakāpeniski adaptēties jaunajā situācijā, iespēju robežās atjaunot emocionālu līdzsvaru – tikt galā ar trauksmi, psiholoģisko diskomforta sajūtu. Visbiežāk pirmā reakcija ir noliegums – aktīva acīmredzamā invaliditātes fakta noliegšana un apstrīdēšana. Diemžēl šie aizsardzības mehānismi ne vienmēr palīdz, to efektivitāte ir īslaicīga. Ja šie aizsardzības mehānismi darbojas ilgāku laiku, tas norāda, ka ģimene kopumā vai konkrēti tās locekļi nespēj funkcionēt un pielāgot savu uzvedību atbilstoši situācijai, neapzināti vēlas “aizbēgt” no slimnieka un visām problēmām.

Svarīgi, lai ģimenes locekļi runātu par savām emocijām – savstarpēji vai ar kādu speciālistu, jo, tās bloķējot, baiļu un trauksmes sajūta pieaug. Neatrisinot savas iekšējās problēmas, ir ļoti grūti rūpēties par slimo cilvēku.

Sākotnējam izaicinājumam seko nākamais – ģimenei nākas izveidot jaunu dzīves ceļu, ikdienas ritmu, iespēju robežās mazināt slimības radīto slogu kā slimniekam, tā sev. Iemācīties fokusēties uz šodienu, nebūvēt pārāk tālus nākotnes plānus un neveidot “katastrofu scenārijus”. Pārmaiņas ģimenes funkcionēšanā izpaužas ne vien jauno lomu un pienākumu pieņemšanā, bet arī attiecībās, kurās var rasties spriedze un konflikti – atkarībā no tā, kas slimniekam un viņa tuviniekiem jāzaudē neatgriezeniski, kas – uz laiku, kā arī no tā, kādas jaunas lomas un prasmes viņiem jāapgūst. Šajā “zaudējumu un ieguvumu” bilancē izpaužas personiskā attieksme pret notiekošajām pārmaiņām. Zaudējumus pamana ātri. Ieguvumu izpratne ir sarežģītāka – lai tos ievērotu un novērtētu, nepieciešams vairāk laika.

Līdzās negatīvajam (nebeidzamai nedrošības, apdraudētības sajūtai u.tml.), kas pavada cīņu ar slimību, iespējams rast arī pozitīvo – savstarpējo tuvināšanos, emocionālo saišu nostiprināšanos, iepriekš nepiedzīvotu atklātību un uzticēšanos.

Ko iesākt ar bailēm?

Bailes līdzīgi ēnai var pavadīt aprūpētājus visu tuvā cilvēka slimības laiku, pieņemot dažādus veidolus. Aprūpētājs var baidīties no slimnieka stāvokļa pasliktināšanās, no nākotnes, tostarp – arī no sava vecuma un vientulības.

Bailes ir dabīga reakcija uz ierastās drošības un kārtības apdraudējuma sajūtu, izjaukšanu. Tas ir pašsaprotami un veselīgi – pretoties bailēm, taču tuvinieka aprūpes situācijā tās var būt arī noderīgas. Proti, pateicoties bailēm, ģimene var ciešāk saliedēties un kļūt empātiskāka pret slimnieku, viņa vajadzībām, stāvokļa pārmaiņām. Augstas intensitātes un ilgstošas bailes savukārt ir jāmazina, jo tās uztur paniku, trauksmi un vienlaikus var traucēt pilnvērtīgi un adekvāti nodrošināt slimnieka aprūpi.

Ko svarīgi apzināties un darīt?

Šķiet, tas taču nevar būt tik sarežģīti – apkopt, pabarot, parunāties, taču patiesībā mēs tuvinieka aprūpei sākotnēji neesam gatavi, esam neziņā un dažkārt pat izmisumā. Kā izrādās, viss nemaz nav tik vienkārši – lai kā mēs mīlētu savu tuvo cilvēku, slimnieka aprūpe ir sarežģīts, emocionāli iztukšojošs un smags darbs.

Iesaiste slimnieka aprūpē rada daudzus ierobežojumus:

  • brīvā laika;
  • finanšu līdzekļu;
  • draudzīgu attiecību;
  • interešu, sociālo vajadzību apmierināšanas u.c.;
  • plānu īstenošanas;
  • atpūtas iespēju;
  • emociju izpausmju.

Mūsu kultūrā no aprūpes veicējiem tiek sagaidīts, ka viņi neizrādīs vājumu. Tajā pašā laikā aprūpētāji ir tādi paši cilvēki kā slimnieki, tāpēc efektīva aprūpe nozīmē arī aprūpētāja gādību pašam par sevi. Jautājumiem – kādas ir manas vajadzības? kā šai situācijā varu tās piepildīt? – vienmēr jābūt aprūpētāja dienas kārtībā. Tas, ka domājam par sevi, ir veselīgs egoisms, taču vienlaikus arī skaidra apzināšanās – neesam neaizstājami.

Lai tuvinieka aprūpe būtu iespējami harmoniska, svarīgi, lai ģimene jau no paša sākuma:

  • godīgi un atklāti apspriestu katra ģimenes locekļa līdzdalību aprūpē – tās veidu un apmēru;
  • atteiktos no vēlmes visu nepārtraukti kontrolēt un vadīt, būtu gatava lūgt un pieņemt palīdzību no draugiem, paziņām un radiniekiem, kā arī vajadzības gadījumā piesaistīt profesionāļus;
  • plānotu un sadalītu pienākumus – reāla rīcības plāna (“kurš, ko, kad?”) izveide būtiski mazina konfliktu iespējamību, atjauno drošības sajūtu;
  • apspriestu aprūpes jautājumus un vajadzības ar slimnieku, lūgtu viņa viedokli un tajā ieklausītos;
  • apzinātos savus ierobežojumus, iespējas un vajadzības un rīkotos atbilstoši tiem.

Slimnieka aprūpe var būt saistīta arī ar tādām situācijām, kad tuvinieki nevēlas palīdzēt, tāpēc svarīgi mācēt pieņemt atteikumu bez niknuma, vilšanās un aizvainojuma. Alternatīva konkrētiem lūgumiem var būt izvēles brīvība – ļaut draugiem, kaimiņiem utt., vadoties no “vajadzību saraksta”, pašiem izlemt, kādā veidā un kurā laikā viņi ir gatavi palīdzēt.

Shopping Cart
Scroll to Top