Seni Aprūpes skola Tuvais cilvēks kļūst svešs

Demence – tuvais cilvēks kļūst “svešs”

Demence ir smadzeņu šūnu bojājumi, kas pakāpeniski rada pamatā neatgriezeniskus, pieaugošus un daudzpusīgus domāšanas jeb kognitīvo funkciju traucējumus. To rezultātā veidojas domāšanas, cēloņsakarību izpratnes, spriešanas, atmiņas, valodas, kā arī saskarsmes un vizuāli-telpiskās izjūtas, orientēšanās spēju izmaiņas. Kognitīvie traucējumi sākotnēji ir viegli un mēdz izpausties arī kā emocionālās kontroles, sociālās uzvedības un motivācijas pārmaiņas, tāpēc var tikt sajaukti ar normālu novecošanās procesu. Vēlīnākās stadijās tie var kļūt smagāki un kombinēties ar dažādas intensitātes personības un uzvedības izmaiņām, tai skaitā pasliktinātām līdzsvara un koordinācijas spējām un citām problēmām. Diemžēl Latvijā šo slimību oficiāli diagnosticē vien nelielai daļai slimo cilvēku, arī sabiedrībā pastāv daudz aizspriedumu, mītu un nezināšanas.

Demences pazīmes ir novērojamas 10% personu, kas vecākas par 65 gadiem. Pēc 90. dzīves gada slimības izpausmes ir teju 50% cilvēku. Pieaugot cilvēku mūža ilgumam, ar demenci visā pasaulē slimo arvien vairāk.

Kāpēc demence rodas?

Pats svarīgākais slimības riska faktors, protams, ir vecums – starp 65. un 85. dzīves gadu ik pa pieciem gadiem slimības izplatība populācijā pieaug divkārt. Viena no izplatītākajām demences formām ir vaskulārā demence, ko izraisa galvas asinsvadu bojājumi. Saskaņā ar 2019. gada datiem, šī ir Latvijā visbiežāk noteiktā ar demenci saistītā diagnoze – 54,3 % gadījumu. Otrs biežākais demences veids ir Alcheimera slimība, kam pamatā ir neatgriezeniski galvas smadzeņu šūnu bojājumi un to skaita samazināšanās (atsevišķos smadzeņu rajonos pat uz pusi). Diemžēl ir arī vairāki citi faktori, kas ietekmē demences agrīnāku vai vēlīnāku attīstību, ierobežojot un apgrūtinot senioru ikdienas aktivitātes.

Demences riska faktori:

  • ģenētiskais jeb iedzimtība (apmēram 5-10% gadījumu);
  • dzimums – hormonālo īpatnību dēļ sievietēm demence novērojama biežāk;
  • demences diagnoze pirmās pakāpes radiniekiem;
    priekšlaicīga menopauze;
  • galvas traumas (īpaši pēdējo 10 gadu laikā);
  • smadzeņu asinsrites traucējumi (slimību vai bojājumu rezultātā, piemēram, insulta);
  • paaugstināts asinsspiediens;
  • vielmaiņas traucējumi – diabēts, aptaukošanās;
  • mazkustīgs dzīvesveids;
  • nepietiekama fiziskā un intelektuālā attīstība (t.sk., zems izglītības līmenis);
  • sociālā izolācija;
  • ilgstoša psihoemocionāla stresa situācija (ģimenē, darbā);
  • mazs galvas izmērs un smadzeņu tilpums.

Demence vai vienkārši novecošana

Veciem cilvēkiem centrālās nervu sistēmas deģeneratīvu pārmaiņu rezultātā mēdz būt koncentrēšanās grūtības – pasliktinās spēja fokusēt uzmanību uz vairākām lietām vienlaikus, parādās lēnāka domāšana un grūtības apgūt jaunu informāciju un iemaņas, kā arī nereti parādās atmiņas, īpaši īslaicīgās, zudums. Jāpatur prātā, ka šīs pārmaiņas ne vienmēr liecina par slimību. Tā saucamie vieglie domāšanas jeb kognitīvie traucējumi drīzāk ir novecojoša prāta īpatnība, nevis slimīgs stāvoklis. Tie ir vāji izteikti un nenodara kaitējumu vecā cilvēka ikdienai, piemēram, neietekmē pašaprūpi, taču var atstāt iespaidu uz sarežģītāku uzdevumu un darbību veikšanu – piemēram, finanšu pārvaldību, plānošanu u.tml. Un tomēr, domāšanas traucējumiem kļūstot izteiktākiem un daudzveidīgākiem, svarīgi pieļaut arī demences attīstības iespēju un laikus veikt diagnostiku. Simptomu agrīna atpazīšana ir ļoti svarīga demences attīstības aizkavēšanā un tālākās norises korekcijā. Demences diagnostikas pamatā ir klīniski izmeklējumi un izziņas funkciju testi, kā arī attēldiagnostika.

Kā izpaužas demence, kā to atpazīt?

Demence visbiežāk attīstās pakāpeniski, un tai izšķir vairākas smaguma pakāpes jeb posmus. Demences izpausmes var atšķirties atkarībā no slimības formas un norises gaitas, taču biežāk novērojamie simptomi ir visai līdzīgi.


1. posms. Agrīnā demences stadijā cilvēks:

  • pieredz atmiņas pavājināšanos (ļoti labi atceras bērnības notikumus, bet pieviļ īslaicīgā atmiņa – piemēram, neatceras, ko ēdis pusdienās vai aizmirst tikko dzirdētu informāciju);
  • vairākkārt uzdod vienus un tos pašus jautājumus;
  • atkal un atkal stāsta vienu un to pašu informāciju (stāstu);
  • komunicējot nespēj atrast pareizos vārdus, dažkārt arī tos izrunāt;
  • samazina runas tempu un teikumos veido pauzes;
  • novieto priekšmetus nepareizās / neatbilstošās vietās;
  • brīžiem pazaudē orientāciju laikā un telpā;
  • ar grūtībām veic kādreiz tik ierastās rutīnas darbības, piemēram, ēdiena gatavošanu, mājokļa uzkopšanu, darbības ar naudu;
  • piedzīvo koncentrēšanās traucējumus;
  • apzinoties augstākminētās pārmaiņas, var izjust depresīvu noskaņojumu.

Pirmais posms var vidēji ilgt no diviem līdz četriem gadiem.

Demences ietekmē mainās arī cilvēka psihoemocionālā pasaule un uztvere – viņš mēdz zaudēt interesi par lietām, kas agrāk patikušas, kļūt apātisks, egoistisks, arī kašķīgs un nervozs, vieglāk aizkaitināms un satraucams.

2. posms. Veselības stāvoklim pakāpeniski pasliktinoties un pastiprinoties pirmā posma simptomiem, cilvēks kļūst vairāk atkarīgs no citu aprūpes un atbalsta, jo viņš:

  • piedzīvo vēl izteiktāku atmiņas (t.sk., ilgtermiņa) pavājināšanos un traucējumus;
  • ar grūtībām atpazīst ģimenes locekļus, draugus, priekšmetus utt.;
  • saskaras ar vēl lielākiem runas traucējumiem un dažādiem uztveres apgrūtinājumiem;
  • izjūt vēl lielāku dezorientācija laikā un telpā – piemēram, sāk apmaldīties pazīstamās vietās;
  • nespēj veikt nepiespiestas, mērķtiecīgas kustības un darbības, piemēram, apģērbties, aizsiet kurpju šņores u.tml.;
  • nevar vairs pats sevi aprūpēt – pagatavot ēdienu, apkopt pats sevi un savu vidi;
  • var izjust trauksmi, tās rezultātā atstāt mājvietu un sākt klaiņot;
  • var pieredzēt paaugstinātu muskuļu tonusu, ķermeņa trīci, kā arī urīna un fēču nesaturēšanu naktī;
  • var būt pakļauts personības traucējumiem – piemēram, vākt nevajadzīgas mantas, kļūt aizdomu, dažādu māniju un baiļu mākts, piemēram, baidīties no apzagšanas;
  • var tapt uzmācīgu, neloģisku un pat absurdu ideju pārņemts, nekritisks, viegli aizkaitināms, uzvesties agresīvi.

Otrais posms ilgst no diviem līdz pieciem gadiem. Tā beigu stadijā parādās cilvēka dezorientācija attiecībā pašam pret sevi (nespēja pazīt sevi).

3. posms. Demencei progresējot, trešajā posmā visi traucējumi kļūst vēl izteiktāki, un cilvēks:

  • vairs neatpazīst tuviniekus;
  • neorientējas ne telpā, ne laikā;
  • neizprot apkārt notiekošo;
  • nespēj pats veikt reiz tik ierastās darbības, piemēram, patstāvīgi paēst vai apmeklēt labierīcības;
  • var piedzīvot uztveres traucējumus, tai skaitā redzes vai dzirdes halucinācijas;
  • pārstāj kontrolēt fizioloģiskos procesus, tajā skaitā urīna un fēču izdalīšanos;
  • pakāpeniski pazaudē izziņas un fiziskās aktivitātes, saglabājot tikai veģetatīvās funkcijas.

Demences vēlīnā stadijā cilvēks kļūst pilnībā atkarīgs no aprūpētāja. Viņam nepieciešama pastāvīga aprūpe, var parādīties izgulējumi. Diemžēl Latvijā liela daļa rūpju par demences pacientiem gulstas uz viņu tuvinieku pleciem, kam nereti trūkst nepieciešamo zināšanu un prasmju, kā arī profesionālā atbalsta.

Demences ārstēšana un ieteikumi aprūpes veicējiem

Lai cik grūti un sāpīgi to apzināties ar demenci slimā cilvēka tuviniekiem, nav iespējams pavērst atpakaļ slimības gaitu un slimnieku izārstēt. Demencei raksturīgi, ka vairākos smadzeņu rajonos nervu šūnas pakāpeniski beidz funkcionēt, tādējādi zaudējot savienojumus ar citām nervu šūnām un ejot bojā. Tas nozīmē, ka slimība pamazām pārņem aizvien lielāku cilvēka smadzeņu daļu un ar laiku tās simptomi kļūst aizvien izteiktāki. Labā ziņa ir tā, ka ar zāļu palīdzību iespējams palēnināt psihes funkciju pavājināšanos un kognitīvo traucējumu attīstību, tādējādi mazinot demences izpausmes un palēninot tās progresu. Svarīgi šo psihiatra vai neirologa nozīmēto medikamentu lietošanu uzsākt agrīnās slimības stadijās.

Arī ar rehabilitācijas palīdzību iespējams uzlabot demences slimnieka funkcionēšanu ikdienas dzīvē, koriģējot riska faktorus un palēninot slimības tālāko progresiju.

Kontakts ar ārstu

Demences slimnieka aprūpētājam jānodrošina, lai pacients regulāri saņemtu ārsta izrakstītās zāles un ārsta aprūpi. Ārsts ir jāinformē par visiem simptomiem, piemēram, bezmiegu, miega un nomoda režīma traucējumiem, halucinācijām (slimībai progresējot, murgi un halucinācijas var parādīties visai bieži), arī citiem uzvedības traucējumiem, piemēram, agresijas un raudu lēkmes u.c.

Sazināties ar ģimenes ārstu un meklēt iespējamos risinājumus medicīniskajai aprūpei mājās nepieciešams arī tad, ja slimnieks vairs nespēj patstāvīgi kustēties un ir spiests palikt gultā. Smagākos gadījumos, ja ģimene nespēj pienācīgi rūpēties par gulošo slimnieku, ar ģimenes ārstu un sociālo dienestu jāpārrunā iespēja pacientu nosūtīt uz atbilstošu aprūpes iestādi.

Ar ģimenes ārstu jākonsultējas arī par iespēju saņemt valsts kompensētos aprūpes līdzekļus – autiņbikses, autiņus u.c.

Uzsūcošo higiēnas līdzekļu klāsts ir loti plašs: augstas uzsūktspējas uroloģiskie ieliktnīši un uzsūcoša apakšveļa sievietēm, papildu uzsūcošie ieliktņi (anatomiskas formas), anatomiski pielāgotas formas ieliktņi, dažāda veida biksītes – jostbiksītes, vienreizējas lietošanas biksītes, kā arī elastīgas (tīkliņveida) fiksējošās biksītes un autiņbiksītes, anatomiski pielāgotas formas ieliktņi vīriešiem u.c. Neaizstājami uzsūcošo līdzekļu maiņas vai gulošā cilvēka apmazgāšanas laikā kā gultas/matrača aizsarglīdzekļi ir dažāda veida un izmēra aizsargpalagi.

Detalizēta produktu informācija pieejama šeit [saite uz produktu sadaļu].

Saskarsme

Saskarsme un saziņa ar demences slimnieku bieži var būt apgrūtināta, tāpēc komunikācijā ar viņu svarīgi:

  • apliecināt (arī neverbāli) cieņu, novērtējumu un pieņemšanu;
  • runāt īsiem, vienkāršiem teikumiem;
  • neuzdot vairākus jautājumus un neskart vairākas tēmas vienlaikus;
  • runāt draudzīgi un pacietīgi (slimais cilvēks var ik pēc pāris minūtēm uzdot vienu un to pašu jautājumu);
  • saprast, ka slimnieks var jaukt pagātni ar tagadni;
  • vēlamo rīcību panākt nevis ar jautājumu vai izvēles piedāvājumu (“Vai Tu gribi…?”, “Ko Tu gribi…?”), bet ar konkrētu norādījumu vai aicinājumu;
  • sarunai nonākot strupceļā, labāk ātri mainīt tēmu un nodarbināt slimnieka prātu ar ko citu.

Komunicējot ar cilvēku, kuram ir demence, jāizvairās no:

  • kritizēšanas, nosodīšanas, aizrādījumiem, pārtraukšanas un viņa teiktā labošanas;
  • klišejiskām frāzēm;
  • padomu došanas;
  • viņa jūtu un emociju ignorēšanas.

Papildu informācija atrodama šeit.

Rokasgrāmata “Kas būtu jāzina par Alcheimera slimību un citām demences formām” lejuplādēt šeit.

Fiziskās un intelektuālās aktivitātes

Cilvēkiem ar demenci ļoti būtiskas ir fiziskās aktivitātes – piemēram, regulāra vingrošana un ikdienas pastaigas. Svarīgi ir veicināt arī sīko motoriku – piemēram, adīt vai tamborēt. Ieteicams risināt krustvārdu mīklas, skaitīt – protams, visu atbilstoši spējām. Cilvēkiem ar demenci ir ieteicamas dažādas grupu terapijas nodarbības – darba, mūzikas, mākslas, kā arī kustību.

Neatkrības saglabāšana

Pavājinoties psihes funkcijām, cilvēks ar demenci kļūst arvien atkarīgāks no citiem. Tas var radīt bezcerības un bezvērtības sajūtu, nomāktību un vainas sajūtu. Pēc iespējas ilgāk mēģiniet uzturēt un atbalstīt cilvēka veselās un funkcionēt spējīgās psihes daļas, ļaujot viņam pašam darboties un paveikt kaut vai mazas lietas.

Drošība

Ir ļoti būtiski parūpēties par demences skartā cilvēka drošību ikdienā. Izejot ārpus mājas, viņam vienmēr jābūt līdzi kādai lapiņai, uz kuras rakstīts viņa vārds un uzvārds, tuvinieku koordinātes – tas noderēs apmaldīšanās gadījumā. Tāpat ir jāpielāgo vai jāpadara nepieejamas elektroiekārtas un citi bīstami priekšmeti.

Arī mājas vidi ir svarīgi padarīt iespējami vienkāršu (piemēram, atbrīvoties no traucējošām mēbelēm un grīdsegām), nodrošināt telpās pietiekamu apgaismojumu. Tas mazinās kritienu risku – cilvēkam, kuram ir demence, nereti var būt arī koordinācijas traucējumi un izmainīta vizuāli telpiskā uztvere.

Svarīgi izvērtēt, vai staigājošu pacientu iespējams atstāt vienu pašu mājās sakarā ar lielu savainošanās un aizklīšanas risku.

Uzturs

Demences slimnieks var ēst to pašu, ko vesels cilvēks. Tomēr jāpatur prātā, ka vairums šo demences skarto indivīdu ir seniori, tāpēc viņu uztura pamatā jābūt viegli sagremojamiem produktiem. Uzturā jāiekļauj daudz šķiedrvielu, kas veicina zarnu darbību un regulāru vēdera izeju. Ēdiens jāpasniedz tādā formā, kas ļauj viegli to apēst – piemēram, sagrieztu mazos gabalos. Jāierobežo uzbudinošu dzērienu, piemēram, kafijas lietošana. Interesanti, ka demences slimniekiem kafija var iedarboties pretēji – kā miegazāles dienā un stimulators vakarā.

Parūpējies arī par sevi

Ikdiena kopā ar demences pacientu ilgtermiņā var būt ļoti nogurdinoša, un tas veicina emocionālo un fizisko izdegšanu. Tāpēc aprūpētājam jāatlicina laiks arī sev, lai mazinātu stresu un atgūtu iztērētos resursus. Lai atvieglotu pienākumu nastu, rūpes jāsadala starp ģimenes locekļiem, kā arī jāizmanto draugu, apkārtējo atbalsts.

Informācijas avoti:

Slimību un profilakses centra buklets “Kas ir demence?”

Izdevums “Slimnieka ārstēšana, aprūpe un rehabilitācija mājas apstākļos”, Zinātne, 2018

Shopping Cart
Scroll to Top