Seni Aprūpes skola Emocijas

Aprūpē klātesošās emocijas

Emocijas ir jebkuras komunikācijas sastāvdaļa un, protams, ir klātesošas arī aprūpes procesā. Emocijas pamatā ir īslaicīgas un pārejošas – tā ir atbildes reakcija uz kādu notikumu vai konkrētu situāciju. Patiesībā nav sliktu vai labu emociju, katrai no tām ir savs cēlonis un “uzdevums”. Galvenais – vai tās atpazīstam, apzināmies, izprotam, kontrolējam un izpaužam, jo emocijas ir vienīgais indikators, kas palīdz novērtēt, vai mūsu vajadzības un prasības ir apmierinātas, vai un cik lielā mērā konkrētā situācija ir mums labvēlīga un pieņemama. Emocionālās spriedzes gadījumā tiek ietekmētas teju visas organisma sistēmas – piemēram, paātrinās sirdsdarbības un elpošanas ritms, pieaug muskuļu tonuss, veidojas dažādas ādas reakcijas.

Emocijas un tuvinieka slimība, novecošana

Smagas slimības vai ar novecošanos saistītas veselības izmaiņas mūsu tuvinieku dzīvē ir īpaši smags emocionāls pārbaudījums. Slimajam cilvēkam tas nozīmē piespiedu atteikšanos no iepriekšējām nodarbēm, nespēju pilnvērtīgi realizēt savas attiecības ģimenes, profesionālajā un sociālajā jomā. Savukārt, ar šo personu cieši saistītie cilvēki – ģimene, draugi un tuvinieki – nonāk situācijā, kurai viņi nav gatavi. Atkarībā no slimnieka vecuma, slimības rakstura un smaguma pakāpes, viņi ir spiesti izveidot efektīvi funkcionējošu modeli jeb sistēmu atbalsta un palīdzības sniegšanai slimajam vai novecojošajam cilvēkam.

Slimība tātad ir ne vien fiziskās vai psiholoģiskās, bet arī sociālās atkarības avots, jo tās skartajam cilvēkam daļēji samazinās vai pilnībā izzūd fiziskās spējas, kas nepieciešamas patstāvīgai funkcionēšanai ikdienas dzīvē. Uzņemoties tuvinieka ilgstošu aprūpi, neizbēgama ir saskare dažādām un pretējām vai pat konfrontējošām emocijām un vajadzībām – gan aprūpētāja, gan aprūpējamās personas.

Persona, kura tiek aprūpēta, galvenokārt fokusējas uz savām emocijām, bet aprūpētājam ir jāseko gan savām, gan aprūpējamā emocijām, un savā ziņā tās jāvada. Aprūpējamais parasti tieši nerunā par to, ka viņam vajadzīga palīdzība un atbalsts, tāpēc uzdevums pareizi izprast viņa emocijas, vajadzības gulstas uz apkārtējo cilvēku pleciem.

Aprūpējamā emocijas

Fizisko un psihisko ciešanu, organisma funkcionālo spēju ierobežojumu dēļ, piem., darbspēju pazemināšanās, ārējā izskata pārmaiņas, kustību traucējumi vai fizioloģiskās neērtības (pārlieka svīšana, fizioloģisko procesu nekontrolēšana utt.), slimnieks ļoti bieži pārdzīvo bezpalīdzības un pamestības sajūtu. Arī tad, ja ne līdz galam apzinās sava veselības stāvokļa izmaiņu nopietnību un slimības attīstības rezultātā sagaidāmās sekas.

Kādas emocijas visbiežāk rodas aprūpējamajam?

Aprūpētājam jābūt gatavam pacienta emocionālajai reakcijai. Jāpieņem tās kā normālas reakcijas, saglabājot mieru un nesākot ar pacientu strīdēties vai viņa emocijas apstrīdēt/apturēt.

Aprūpētāja emocijas

Pastāvīga slima cilvēka aprūpe (īpaši ilgtermiņa), ko veido nepārtrauktas un neatliekamas rutīnas darbības, kas dienu no dienas veicamas pēc noteikta “algoritma”, jebkurai ģimenei ir milzīgs izaicinājums, nereti – “žonglēšana” uz fizisko un psihisko spēju robežas. Ilgstoša slimnieka aprūpe, papildus fiziskai piepūlei, it īpaši, ja nav sociālā un medicīniskā atbalsta no malas, izraisa aprūpētāju “izdegšanu”, ko var pavadīt biežas un krasas emocionālās svārstības, saskarsmes grūtības un pat seksuālie traucējumi. Savukārt izdegšana nereti noved pie arvien lielākas atsvešinātības no slimnieka un pat demotivējošas bezjēdzīguma sajūtas un pārliecības, ka šī aprūpe ir veltīgs darbs. Vislielākais izdegšanas risks un reālākā iespējamība ir situācijās, kad visu aprūpes slogu uzņemas viens cilvēks (piemēram, dzīvesbiedrs) vai, labākajā gadījumā, divi, piemēram, vecāki.

Tas, kā ģimene tiek galā ar aprūpes izaicinājumiem, ir atkarīgs no daudziem faktoriem:

  • materiālā stāvokļa (maksa par zālēm, aprūpes pakalpojumiem un līdzekļiem, higiēnas precēm u. tml.);
  • sadzīves apstākļiem (nepieciešamība atvēlēt un pielāgot atsevišķu telpu slimnieka vajadzībām);
  • vispārējām zināšanām par slimību un tās norises dažādajām fāzēm;
  • slimnieka aprūpes prasmēm;
  • ģimenes locekļu uzvedības un pašorganizācijas modeļiem;
  • ģimenē valdošajām ētikas normām un vērtību sistēmas;
  • saliedētības un atbildības sajūtas ģimenē;
  • dzīvesvietas (pilsēta vai lauki);
  • ģimenes locekļu veselības stāvokļa;
  • ģimenes struktūras un tās locekļu skaita;
  • sabiedrības atbalsta veida un apjoma.

Novērojot, kā funkcionē ģimenes, kurās ir hronisks vai termināls slimnieks, pierādīts, ka nepieciešami vismaz četri veseli cilvēki, lai par viņu pilnvērtīgi aprūpētu un gādātu. Tikai ar šādu sadarbības shēmu iespējams nodrošināt kvalitatīvu aprūpi un izdevumu samazināšanu līdz minimumam.

Kādas emocijas visbiežāk rodas aprūpētājam?

Ieteikumi aprūpētājam

Ir daži principi, kas ir vienkārši, bet atbalstoši un noderīgi:

  • informējiet aprūpējamo personu par visām darbībām, ko gatavojaties veikt;
  • mēģiniet izveidot atbilstošu tuvinieka aprūpe rutīnu – paredzamība un noteikts aprūpes ritms ļaus viņam justies mierpilnāk un drošāk;
  • dariet visu mierīgi un viegli – nedrošas vai pārāk straujas kustības var uzbudināt aprūpējamo personu un būt par cēloni viņa satraukumam un neapmierinātībai;
  • runājot ar kādu trešo personu aprūpējamā klātbūtnē, vienmēr respektējiet un nekad neignorējiet viņu;
  • cieniet un veiciniet aprūpējamā patstāvību un neatkarību (autonomiju) – iespēju robežās ļaujiet viņam rīkoties un lemt pašam;
  • saglabājiet mieru un pozitīvu attieksmi – aprūpētāja noskaņojums ietekmē arī aprūpējamā garastāvokli un nodrošina cieņpilnu saskarsmi;
  • izvairieties no aprūpējamā emocionālas iespaidošanas.

Aprūpējamā emocionālas reakcijas var provocēt:

  • draudi: Ja tu neizdarīsi, tad…
  • pavēles: Nejautā, bet dari, kā es lieku…
  • negatīva kritika: Tu vispār mani neklausi, nedari, ko tev saka…
  • aizskaroši izteicieni: Kaut ko tik muļķīgu tikai tu vari izdarīt….
  • vārdi „vajag”, „nevajag”, „jādara”: Tev jādara, ko tev liek…..
  • bezjēdzīgi jautājumi: Cik ilgi tu vēl?… Kāpēc tu nedarīji, kā es teicu?…
  • uzvedības motīvu piedēvēšana: Tu domā, ka zini labāk kā citi…
  • atteikšanās uzklausīt, veidot dialogu: Es netaisos klausīties tavās muļķībās…
  • tukšas mierinājuma frāzes: Nebēdā, būs jau labi…Nav jau tik traki, kā tu domā…
  • salīdzināšana: Tu visu pārspīlē, neproti saņemties, lūk (viņš/viņa) līdzīgā situācijā gan uzvedas pavisam citādāk (labāk utt.)
Svarīgi!

Aizmirstiet stereotipus

Atmetiet stereotipus vai aizgūtus priekšstatus par invaliditāti, slimībām un slimnieka aprūpi. Atbrīvošanās no jebkādiem pieņēmumiem palīdzēs saglabāt objektivitāti, neitralitāti un izvairīties no mēģinājuma padarīt aprūpējamo personu laimīgu pret viņa gribu, uzspiest “pareizos” risinājumus.

Pārvariet kaunu

Pārvariet kauna sajūtu, kas saistīta ar otras personas fizioloģiju, viņa intīmo robežu pārkāpšanu. Palīdziet arī savam aprūpējamajam pārvarēt šīs sajūtas, kaut, protams, tas ir ļoti grūts un delikāts jautājums. Neatkarīgi no tā, vai jūs palīdzat ikdienas higiēnas ievērošanā vai veicat pilnu aprūpi, atcerieties, ka atklāt savu kailumu otram cilvēkam, it sevišķi, kad ķermenis nav labākajā formā, ir emocionāli smagi un neērti. Ļoti uzmanīgi apsveriet to, ko sakāt, kādas ir jūsu kustības, pieskārieni un neverbāli paustie signāli kopumā.

Esiet līdzcietīgs

Esiet empātisks – mēģiniet iekāpt aprūpējamās personas kurpēs un izprast viņas sajūtas un reakcijas. Mēģiniet iedomāties, kā jūs justos šādos apstākļos, un parūpējieties par to, lai radītu pozitīvas sajūtas raisošu saskarsmi. Vērojiet un ieklausieties personā, ko aprūpējat – katram cilvēkam nepieciešama atšķirīga pieeja, mēģiniet dot šim cilvēkam tieši to, kas viņam vai viņai vajadzīgs.

Esiet gatavs garastāvokļa svārstībām

Esiet gatavs piedzīvot garastāvokļa svārstības, kas skar gan jūs, gan jūsu aprūpējamo personu. Mēģiniet saprast un apzināties, ka arī jums ir tiesības izjust un paust dažādas emocijas. Izmantojiet pozitīvās sajūtas, lai veidotu lielāku tuvību un uzticēšanos. Mēģiniet atrast drošus negatīvo emociju vadības “instrumentus” – humora izjūta un joki ir lielisks veids, kā saglabāt pozitīvu pieeju un mazināt fizisko un emocionālo spriedzi. Iemācieties atbrīvoties no negatīvajām emocijām, tās izpaužot adekvātā un citus neaizskarošā veidā – izsakot skaļi savas vilšanās, civilizēti atbrīvojoties no iekšējās agresijas sajūtām (piemēram, iedunkājot spilvenus) vai izraudot savas sāpes un nespēku. Šādu “drošības vārstu” dažādām emocionāli sprādzienbīstamām situācijām ir daudz, galvenais – atrast atbilstošāko un efektīvāko.

Nekad neizmantojiet savu pārākumu

Nekad neizmantojiet statusu, varu vai ietekmi, kāda jums ir pār aprūpējamo personu. Atcerieties, ka bieži vien atkarība no otra cilvēka palīdzības un līdzjūtības bezpalīdzīgā situācijā nonākušai personai var šķist apkaunojoša un traumējoša.

Nekad nepielietojiet vardarbību

Nekad nepielietojiet vardarbību – fizisku vai verbālu. Jūsu vardarbība parāda jūsu bezspēcību – šādi rīkojoties, jūs sāpiniet gan sevi, gan savu tuvinieku.

Ziniet robežas

Respektējiet sava tuvinieka tiesības un robežas, bet vienlaikus cieniet arī sevi. Nedariet visu sava tuvinieka labā, īpaši, ja viņa vai viņas stāvoklis atļauj patstāvīgi veikt ikdienas darbības. Iespēja būt neatkarīgam – tas ir gan prieka, gan veselības avots.

Žests, kas nozīmīgāks par vārdiem

Atcerieties, ka žests var būt nozīmīgāks par vārdiem. Jūs varat nomierināt savu tuvinieku, atvieglojot viņa pašsajūtu un uzlabojot viņa garastāvokli ar vienu siltu pieskārienu, līdzjūtīgu skatienu vai smaidu.

Labi atpūties aprūpētājs ir efektīvs aprūpētājs

Jums ir regulāri jāuzlādē savas baterijas un ik pa laikam jāņem pārtraukums. Plānojiet savu laiku un ik dienas izbrīvējiet vismaz dažas stundas arī savām vajadzībām. Neļaujiet sev nonākt sociālā pašizolācijā – neatsakieties no savas sabiedriskās dzīves un interesēm, laiku pa laikam tiecieties ar draugiem.

Nebaidieties lūgt palīdzību

Ja ģimenē nav neviena cita, kurš varētu ar jums dalīt aprūpētāja pienākumus, mēģiniet atrast atbalstu ārpusē– iespējams, ir kāda organizācija jūsu dzīvesvietas tuvumā, kas var piedāvāt palīdzību. Dažas organizācijas pulcina brīvprātīgos vai profesionālus kopējus, kuri var aprūpēt jūsu tuvinieku kaut vai dažas stundas dienā. Nemēģiniet patstāvīgi tikt galā ar visu – tas var novest pie spēk izsīkuma un pat izdegšanas.

Meklējiet un noskaidrojiet sociālās un veselības aprūpes atbalsta iespējas:

https://www.vmnvd.gov.lv/lv/veselibas-aprupe-majas

https://www.lm.gov.lv/lv/socialo-pakalpojumu-sniedzeju-registrs

https://ld.riga.lv/lv/Veselibas_aprupes_pakalpojumi.html

Organizācijas, kas sniedz atbalstu:

Biedrība “Latvijas samariešu apvienība” https://samariesi.lv/

Biedrība Svētā Jāņa palīdzība https://www.svjp.lv/

SIA “Mājas aprūpe” https://majasaprupe.lv/

Biedrība “Latvijas Sarkanais Krusts” https://www.redcross.lv/darbibas-jomas/socialais-atbalsts/aprupe-majas/

Rūpējieties par savu ķermeni

Rūpējieties par savu ķermeni – tuvinieka aprūpe gandrīz vienmēr ir nogurdinoša, tāpēc ir svarīgi stiprināt ķermeni, regulāri vingrojot. Īpašu uzmanību pievērsiet mugurai, sevišķi, ja jums aprūpējamais ir jāpārvieto vairākas reizes dienā. Mēģiniet atpūsties, cik bieži vien iespējams, izmantojot dažādus relaksācijas veidus – meditāciju, mūzikas terapiju u.c.

Apsveriet visus par un pret

Apsveriet visus par un pret, ja gadījumā tomēr jāizlemj, vai ievietot tuvinieku speciālā aprūpes iestādē, kas nodrošina kopšanu ilgtermiņā. Reizēm tas ir labākais lēmums visiem, tāpēc nevainojiet sevi par to.

Shopping Cart
Scroll to Top